Esi
formā

“Armija ir sistēma, Tu neesi viens”

Karjeras izaugsmē liela nozīmē ir tiem, kas mūs iedvesmo bērnībā. Gatim tāds bija krusttēvs, mammas brālis, kurš jau viņa bērnībā dienēja armijā un kā paraugs tieši un netieši virzīja jaunieti dienesta virzienā. Cik Gatis sevi atceras, vienmēr armija bija kā profesionālais mērķis. Paralēli viņam ļoti patika sportot un kaislība bija volejbols, ko pamatskolā sāka aktīvi apgūt.

Gata aizraušanās ar sportu rezultējās mācībās Murjāņu sporta ģimnāzijā, ko viņš – kā pats atzīst, absolvēja, pateicoties smagam darbam nevis talantam. No mini kadetu, tad kadetu izlases līdz junioru profesionāļiem un pat vienam gadam, pavadītam Latvijas nacionālajā volejbola izlasē, Gatis mērķtiecīgi virzījās pa šī sporta veida sasniegumu pakāpieniem, pierādot, ka ieguldītais laiks un mērķtiecība var dot lieliskus rezultātus. Pēc ģimnāzijas viņš vēlējās spēlēt kādā no Latvijas klubiem, tomēr uzaicinājums pēc izlaiduma uzreiz nenāca, tāpēc dilemma, ko izvēlēties – sportu vai armiju – atrisinājās par labu otrajai. Krusttēvs atbalstīja šo lēmumu un 2011. gada augustā Gatis iestājās Aizsardzības akadēmijā, lai kļūtu par virsnieku.

Dzīve mēdz jokot, un Gatis pēc mēneša kopš studenta statusa iegūšanas saņēma aicinājumu pievienoties Jelgavas klubam “Biolars”, tomēr apzinājās, ka dotos solījumus (armijai) lauzt nav profesionāli un no sporta piedāvājuma atteicās. Viņš apzinājās, ka sports nebūs viss viņa dzīvē un tā profesionālā karjera ir īsāka nekā armijā, tomēr pavisam neatteicās no šī mūža hobija. Gatis studiju sākumā dažus mēnešus apguva obligāto kareivja pamatkursu un pēc tam varēja pievienoties Cēsu volejbola klubā zemākā līgā, lai uzturētu savas sporta prasmes pietiekamā augstu un varētu turpināt trenēties hobija līmenī.

Pēc Aizsardzības akadēmijas absolvēšanas Gatis neatlaidīgi virzījās pa profesionālā dienesta karjeras kāpnēm un krāja pieredzi. Armijā viņš uzliktos pienākumus pildīja pēc labākās sirdsapziņas, jo dienests bija prioritāte, vienlaikus visu savu brīvo laiku veltot profesionālajam sportam. Kad viņam piedāvāja pievienoties Latvijas volejbola izlasei, nācās pieņemt grūtu lēmumu un uz mēnesi ņemt bezalgas atvaļinājumu no armijas. Viņš patiesi novērtēja, ka bija iespēja pēc tam turpināt karjeru armijā. Atgriežoties NBS rindās, Gatis atkal kā virsnieks darīja visu, lai rādītu piemēru un uzņemtos viņam uzlikto atbildību. Viņš apzinās – neatlaidība un ziedošanās mērķim parāda, ka var daudz ko apvienot, tikai jābūt atbalstošiem cilvēkiem apkārt un jābūt ļoti labai plānošanai.

Armijai Gatis pievērsa arī savu sievu, un tas, ka abus vieno viena profesija, palīdzēja atrast balansu starp armiju, sportu un privāto dzīvi. Personīgais laiks vēl arvien ir izaicinājums, īpaši, kopš piedzimis dēls, tomēr kopš bērnības izvēlētais aktīvais dzīvesveids neļauj viņam gūt prieku no vienkāršas TV skatīšanās vakarā, sēžot dīvānā. Darba dienu vakaros – un nereti arī agros rītos pirms darba - Gatis visbiežāk ir sastopams treniņā, īpaši volejbola sezonā, kas ilgst no septembra līdz aprīlim. Vasarās gan tas pārtop par pludmales volejbolu un sieva vienmēr ir atbalstījusi viņu visās sacensībās un svarīgākajos sporta momentos. Īpaši Gatis šo iedvesmu novērtē sezonas beigās, kad ir iespējams fizisks un emocionāls nogurums.

Atskatoties atpakaļ, Gatis novērtē Aizsardzības akadēmijas studijās iegūto pieredzi, tomēr atzīst, ka būtu vēlējies, kaut nopietnāk būtu izpētījis, kādas prasības būs mācību laikā. Tolaik daļa no semestriem bija jāstudē RTU, lai iegūtu autobūves inženiera kvalifikāciju, tādēļ augstās prasības eksaktajos priekšmetos radīja grūtības ne vienam vien topošajam virsniekam. Tomēr profesija prasa arī spēju pārvarēt grūtības un pieņemt atbildīgus lēmumus, kas ļāva Gatim izkopt šīs īpašības un neatkāpties no mērķiem.

Vēl viens paša izvēlēts pārbaudījums viņam būtu dalība misijā – tas, viņaprāt, ir kā sava veida eksāmens, jo misijās, tāpat kā karā, kļūdīties nav ļauts pat vienreiz. Tā ir pārbaude, cik profesionāli spēj Latvijā apmācībās un sertifikācijās teorētiski apgūto pielietot kara apstākļos, tā vairs nav mācību situācija. Gatim dalība misijā nozīmētu uzņemties atbildību par cilvēkiem apstākļos, kas ne tuvu nav Latvijā piedzīvojami, bet kam viņš tiek gatavots ar lielu atbildības sajūtu.

Gatis apzinās, ka karjera armija ir limitēta 25 gadu posmā, bet viņš jau šobrīd zina, ko vēlas šajā jomā sasniegt. Pirms atvaļināšanās no profesionālā dienesta Gatis vēlas komandēt bataljonu (vairāk nekā 500 cilvēkus) un būt pulkvežleitnants. Viņš apliecina: armija domāta tiem, kas spēj atbildēt par savu solījumu, spēj strādāt komandā, spēj ne tikai paklausīt, bet arī ieklausīties, jo viens nav karotājs. Armija kā profesija viņam liek justies savā vietā, jo iegūts ne tikai stabils darbs, kas nemitīgi liek pilnveidoties un kļūt līderim, bet arī fantastiski draugi un ģimene. Turklāt ir izkristalizējušās pamatvērtības: savstarpēja cieņa, spēja nepārkāpt trauslo līniju starp profesionālām un draugu attiecībām, kā arī prasmes veidot labu mikroklimatu komandā kopēju mērķu sasniegšanai.

“Armijā jūtos kā mājās, kā Latvijā”

Stāstam par Irēnas pievienošanos Latvijas armijai ir sena un interesanta vēsture, kas sākās jau pamatskolas laikā. Viņa toreiz izlēma pievienoties jaunsargiem, jo ļoti vēlējās iemācīties pīt mezglus – tādus, kurus nav iespējams tik vienkārši atsiet. Populārajā interešu grupā bērni un jaunieši savā brīvajā laikā apgūst jaunas zināšanas un prasmes, kas noder ikdienas dzīvē, piemēram, orientēšanās apvidū vai pirmās medicīniskās palīdzības sniegšana, bet Irēnai bija izcilas prasmes un grupā vislabākie rezultāti arī šaušanā. Jaunsargos viņa nostiprināja savu piederības sajūtu Latvijai un viņas patriotisms auga, līdz jauniete sāka apsvērt domu iestāties Aizsardzības akadēmijā.

2009. gadā, kad viņa ieguva vidējo izglītību, bija ļoti populāri ņemt pauzi mācībās un braukt uz ārzemēm pieredzes gūšanas nolūkos, ko Irēna arī izlēma piedzīvot. Jau vasarās, skolas brīvlaikā viņa bija pastrādājusi Lielbritānijā, pilnveidojusi angļu valodas zināšanas, tādēļ pēc vidusskolas beigšanas devās turp un sameklēja pirmo darbu, kas neprasīja specifiskas zināšanas. Gada laikā viņa nokārtoja iestājeksāmenus vietējā universitātē un pēc trim gadiem ieguva bakalaura grādu finansēs un grāmatvedībā.

Irēna nav cilvēks, kuram patīk slinkot – viņa paralēli brīvajā laikā gan strādāja, gan pēc studiju beigšanas papildināja zināšanas dažādos kursos, piemēram, koledžā apguva fotogrāfa profesijas nianses. Uzreiz pēc augstākās izglītības iegūšanas Lielbritānijā piedāvātais darbs attālināja domas par atgriešanos Latvijā. Irēna kļuva par algotu darbinieku ģimenes uzņēmumā, sešu gadu garumā veidojot karjeru, sākot kā grāmatveža palīgs un beidzot kā jaunākā vadības grāmatvede, kā arī izveidoja attiecības ar puisi no Latvijas, kurš arī strādāja Lielbritānijā un ik pa laikam domāja par atgriešanos dzimtenē.

Kad ģimene kļuva lielāka un piedzima dēls, Irēna pēc dekrēta izvēlējās vairāk pavadīt ar ģimeni. Dēla divu gadu vecumā viņa saprata, ka no ikdienā ģimenē lietotajām trīs valodām (latviešu, krievu un angļu) viņš lieto pārsvarā angļu. Ar vīru aizdomājās par dēla izglītību (Lielbritānijā bērni skolā sāk iet 1-2 gadus ātrāk nekā Latvijā) un to, cik maz laika viņš pavada ar saviem vecvecākiem (visi radinieki dzīvoja Latvijā), kā arī ilgas pēc dzimtenes arvien pieauga, līdz viņi izlēma pārcelties atpakaļ uz Latviju.

Plāns bija atbraukt uz Latviju atvaļinājuma laikā un atrast darbu, dzīvesvietu, organizēt pārcelšanos. Irēnai ātri piedāvāja grāmatvedes darbu, bet nedēļas laikā viņa saprata, ka tas nav īstais aicinājums. Doma par karjeru armijas rindās viņai nebija likusi mieru jau Lielbritānijā, jo pēdējās nedēļās pirms atvaļinājuma uz NBS nosūtītais pieteikums, par ko zināja tikai vīrs, tika akceptēts nedēļu pēc Irēnas atgriešanās Latvijā. Tas viņai bija skaidrs signāls, ka beidzot ir laiks kļūt par karavīru. Sākās 4 mēnešu sagatavošanās posms Kadagā.

Kazarmu vide pirmajos mēnešos Irēnai bija atšķirīga vide no līdz tam pierastās – reglaments, disciplīna un aktīvā ikdiena kopā ar pārējiem karavīriem motivēja piepildīt savu sapni un būt daļai no Latvijas armijas, kas ne tikai kalpo valstij un sabiedrībai, bet ļauj sasniegt personīgos mērķus. Viņai bija svarīgi neatlaidīgi iet uz mērķi. Pēc pirmā apmācību posma viņai piedāvāja kļūt par fotogrāfi un turpmāk profesionāli atspoguļot gan NBS mācības, gan notikumus un karavīru ikdienu. Attaisnojās Lielbritānijā apgūtās zināšanas, ko viņa pēc pandēmijas beigām plānot turpināt papildināt arī Latvijā.

Viņa piekrīt: Latvijas armijā ir tik daudz sieviešu, jo arī sabiedrība pie mums un visā pasaulē atmet stereotipus vienlaikus ar lielāku dzimumu vienlīdzību, visi armijā ir ar vienu mērķi – vēlmi aizsargāt.

“Katram jābūt kā piemēram citiem”

Rolands spēku un enerģiju gūst, esot dabā, ejot pārgājienos pa mežu un organizējot piedzīvojumu pārbaudījumus vecākiem un bērniem. Vienlaikus viņa 14 armijā pavadītie gadi devuši rūdījumu un skaidru vīziju, ko viņš vēlas sasniegt un kādu piemēru rādīt ne tikai saviem NBS kolēģiem, bet arī ģimenei, bērniem, draugiem un sabiedrībai.

Arī Rolanda stāsts par saistību ar armiju aizsācies jaunsardzē jau 8 gadu vecumā, jo – kā daudziem puikām, saistīja piedzīvojumi un nometnes, nakšņošana ar instruktoriem mežā, patika iegūt jaunus draugus, taisīt koka ieročus, apgūt zināšanas par alpīnismu un topogrāfiju, uzzināt vairāk par Latvijas vēsturi. Viss interesantais saistījās ar būšanu ārā, dabā, mežā, tālu no rutīnas un ar daudz piedzīvojumiem. Loģiski likās iegūt vidējo izglītību vienā no tolaik diviem tehnikumiem ar militāro novirzienu – Kazdangā. Papildus standarta mācību priekšmetiem katru dienu divas stundas bija militārās nodarbības, brīvdienās arī nometnes, apmācības vai sporta pasākumi.

Rolands 4 gadu mācībās ieguva militārā automehāniķa diplomu un arī labu rūdījumu, jo tehnikumā disciplīna un regulāras kārtības vai zināšanu pārbaudes bija ikdiena, katru dienu uz skolu bija jāvelk uniforma. Tajā periodā Latvijā atcēla obligāto karadienestu, tāpēc viņš pieteicās profesionālajā un 2006. gada septembrī (sākot tieši ASV un pasaulei zīmīgajā 11. datumā) trīs mēnešus pavadīja Alūksnē, apgūstot karavīram nepieciešamās pamatzināšanas. Palīdzēja jaunsardzes laikā iegūtā 4.līmeņa kvalifikācija, kas apliecināja noteiktu zināšanu un prasmju līmeni, tomēr Alūksnes laiks Rolandam saistās ar lielāku slodzi. Viss bija daudz nopietnāk, jo tas jau bija pienākums, ne tikai spēle un izklaide brīvajā laikā.

Viņa motivācija nepadoties dažos pārbaudījumos bija vēlme pierādīt sevi un arī komandas biedru uzmundrinājumi, tostarp dažu meiteņu, kas kopā ar Rolandu apguva kareivju gudrības, pamudinājums turpināt. Komandas gars bija spēcīgs, kas vēl arvien turpina sniegt atbalstu militārās karjeras līkločos. Rolands apliecina, ka viņa izvēlētais profesionālais mērķis ir būt vislabākajam vienā no diviem virzieniem – nevis veidot virsnieka karjeru, bet kļūt par vislabāko instruktoru un dienesta beigās kļūt par virsseržantu. Turklāt viņa mērķis nav steigties ar pakāpju iegūšanu ātrā tempā, svarīga ir profesionālā kvalitāte un gūtā pieredze.

Rolands 10 gadus bija instruktors – kaprālis, jo vēlējās spēt izdarīt pēc iespējas labāk to, kas konkrētajā amatā bija jāizdara. Viņa moto ir: katram jābūt tur, kas viņam padodas vislabāk un kur spējas un prasmes ļauj būt visefektīvākajam. Tomēr nav jāļauj rutīnai pārņemt vēlmi pilnveidoties, un armija ir lieliska vide nepārtrauktai izaugsmei dažādās funkcijās, vienībās un pienākumos. Viņš ir sācis kā kareivis kājinieku rotā, tad bija autoatslēdznieks-mehāniķis štāba rotā, vairākos citos amatos un šobrīd jau gadu ir vada seržants, apzinoties, ka pēc laika amatu mainīs – kad pienāks laiks. Agrākā armija, kas bija universāli kareivji, šobrīd ir pārveidojusies par profesionāļiem, kam ir specializācija un liela pieredze konkrētās tēmās. Galvenais ir zināt, kādu jaunu virzienu vēlas apgūt un ko tajā sasniegt.

Viena no armijas specifikām ir iespēja doties misijā, ko Rolands uz 6 mēnešiem pieredzēja 2010. gadā Afganistānā. Tur viņam pilnībā mainījās uztvere un attieksme pret pamattēmām, piemēram, ūdeni, ēdienu, ģimeni, drošību ikdienā un citām mums tik pašsaprotamām, bet tur bieži nereālām lietām. Tikai krasi mainot apstākļus var ātri apzināties vērtības, kas mums Latvijā jau ir dotas, turklāt mēs par tām nemaksājam ar dzīvību vai veselību. Misijas ir arī iespēja pārbaudīt savu stresa noturību un reakciju reālās kaujas situācijās, nevis tikai simulācijās un apmācībās Latvijas apstākļos. Viņš cer kādā misijā doties vēlreiz.

Rolands šobrīd ar lepnumu stāsta par jauno atbildību – unikālu vienību, Sauszemes spēku Mehanizētās kājinieku brigādes 3. kājinieku bataljonu un tā sastāvā ietilpstošo zemessargu apmācību. Strādājot ar zemessargiem, kuri nav militārajā dienestā un formu uzvelk tikai savā brīvajā laikā, viņam kā instruktoram ir jāatrod vidusceļš starp armiju un civilo pasauli, balstoties uz savstarpējo cieņu un neņemot vērā pakāpes. Kopā apmācībās sadarbojas profesionālā dienesta karavīri, zemessargi un rezerves karavīri. Rolands uzsver, ka pēdējā pusotra gada laikā pievienojušies 60 zemessargi un viņu skaits turpina pieaugt.

Rolands arī šobrīd dabā pavada daudz no sava brīvā laika – ar draugiem, ģimeni vai hobija līmenī organizējot dažādām komandām piedzīvojumus. Vecākā meita ir jaunsardzē, jaunākā regulāri ar tēti pavada dabā un sieva ik pa laikam apliecina, ka patiesi lepojas ar viņa profesionālajiem sasniegumiem un citiem rādīto pozitīvo piemēru.